Platformas: Microsoft Windows, PlayStation 4, Xbox One, Nintendo Switch, Google Stadia, , Mac OS Izdošanas datums: 28. maijs, 2020 Izstrādātājs: Camel 101 Izdevējs: Wired Productions Apskata platforma: Sony PlayStation 4

Vai jums ir bailes no tumsas? Bailes no sajūtas, kā tumšajos nostūrus kāds slēptos un klusām jūs novērotu? Kādam tumsa rada diskomfortu, bet kādam tā ir nekontrolējama fobija, kurai seko stress un panika un vienīgā vēlme ir ātrāk izkļūt no tā. Bet, ja tā nav tikai sajūta un tumsa, burtiski, atdzīvina jūsu lielākos murgus? Kad gaisma ir ne tikai mierinājums, bet jūsu vienīgais glābiņš? To arī piedāvā mums izjust izstrādātāju komanda Camel 101 savā spēlē Those Who Remain, kur tumsā apslēptās bailes nav tikai jūsu iztēles auglis.

Dormonta bija pazīstama, kā maza un klusa pilsētiņa, kurā ikdienā nekā īpaša nenotiek. Vienu dienu tas mainījās, kad mīklainos apstākļos gāja boja vietējais bērns. Varas iestādes nespēja atrast vainīgos, tāpēc lieta tika atzīta par nelaimes gadījumu. Diemžēl, šis gadījums nebija pēdējais un, neīsi pēc šī notikuma, pilsētā sāka pazust arī citi iedzīvotāji. Pilsētu bija piemeklējuši tumši laiki. Cilvēki sāka baidīties iziet vieni paši naktī. Daudzi apgalvoja, kā tumsā redzot dēmonus, kas seko katram viņu solim. Pilsēta, kas bija pazīstama ar savu mierīgās rutīnas dzīvi, pārvērtās līdz nepazīšanai. Kas izmainīja šo pilsētiņu? Vai bērna nāve ir saistīta ar to? Kādus noslēpumus glabā vietējie iedzīvotāji?

Pazaudējis savu lielāko dārgumu – meitu, galvenā varoņa Edvarda ikdienu nomaina viskijs un domas par pašnāvību. Kārtējo vakaru skatoties uz savas ģimenes foto un malkojot neskaitāmās viskija glāzes, galvenais varonis nolemj izbeigt šīs mocības atņemot sev dzīvību. Viņš jau bija gatavs nospiest pistoles mēlīti, bet uz galda pēkšņi novibrē telefons. Teksts aicina varoni uz moteli, kurā gaida pārsteigums. “Šī būs pēdējā reize,” nodomā varonis. Ierodoties motelī viņš nevienu neatrod, bet ieslēgtās gaismas un tekošais ūdens dušā norāda uz pretējo. Negaidīti iezvanās telefons, bet vienīgais, kas tajā skan ir tikai viena, čukstošā frāze: “Paliec gaismā…” Galvenais varonis metās ārā un ierauga, kā viņa automašīna tiek nozagta. Pēkšņi nodziest gaismas un tumsā parādās biedējoši silueti ar balti-zilām acīm. Neskaitāms daudzums šo acu vēro galveno varoni, kā dēmoni no ļaunākā murga. No kurienes tie nāk… No Dormontas…

Kā jūs rīkotos, ja pēkšņi pazustu gaisma? Noteikti pārbaidītu gaismas slēdžus vai iedegtu sveici. Vienkārši, loģiski un efektīvi! Tieši to pašu jums liks darīt Izstrādātāju komanda no Camel 101. Savā spēle viņi ir izvēlējušies biedēt spēlētāju nevis ar nežēlīgiem skatiem un “jump scare” efektiem, bet gan ar vienu no lielākajām un klasiskajām cilvēka bailēm – tumsu. Spēles formula ir pavisam vienkārša: tumsa – slikti, gaisma – labi. Īsi un saprotoši, bet vai tiešām vienkārši?

Šīs nav pirmais gadījums, kad gaisma tiek izmantota, kā ierocis cīņā ar draudiem. To iepriekš mēs varējām redzēt tādās spēles, kā, piemēram, Alan Wake vai Alone in the Dark, bet neviena no šīm spēlēm nav pārvērtusi tumšos spēles apgabalus par “lavas grīdu.” Katra jaunā telpā jūsu acu skatiens meklēs tuvāko gaismas slēdzi un desmitiem vērojošo acu neļaus jums zaudēt modrību. Katrs liekais solis var būt pēdējais un tas ir noteicošais spēles atmosfērā. Pavisam vienkāršas lietas, ko veicam ikdienā ir galvenā varoņa vienīgā cerība spēlē.  

Neskaitot iepriekš minētās metodes, spēlētājam dažkārt nāksies meklēt alternatīvus veidus, kā padarīt telpas spožākas. Piemēram, izpildot nelielu uzdevumu, kas rezultātā apbalvos spēlētāju ar priekšmetu, kuru var izmantot, lai iedarbinātu nestrādājošu elektroierīci vai ielas apgaismojumu. Vienā momentā pat būs iespēja pabrīnīties par spēles fiziku, kad spēles uzdevums būs loga attīrīšana no sakrautajām kastēm, jo tās ir neļauj gaismas iekļūšanai telpā, kura ir pilna ar dēmoniem. Paralēlo pasauļu cienītājus spēle arī nav aizmirsusi. Spēlē ir momenti, kad mīklas risinājumam ir nepieciešamas doties uz “tumšo” pasauli, kas ir reālās pasaules spoguļattēls, un veikt darbības, kas atvērs ceļu “reālajā” pasaulē.

Tumsas elements nav vienīgais, kas tur spēlētāju pie spriedzes. Tumšajās Dormontas ielās ir iespējams sastapt būtnes, kuras ignorē spēlēs sākumā nosprausto likumu un apdraud spēlētāju arī “drošajās zonās.” Vienā brīdi spēlē izaicinās spēlētāju ar briesmoni, kas pārvietojas tumsā pateicoties prožektoram galvas vietā. Tā kā spēle nav cīņas mehāniku, tad vienīgais veids, kā pārdzīvot šos momentus ir slēpjoties. Pirmās reizes šie momenti ir saspringti un biedējoši, kas liek spēlētājam analizēt tā pārvietošanas trajektoriju un pārvietoties tikai tad, kad esi pārliecināts, kā tevi nepamanīs. 

Gluži pretēja situāciju rada sastapšanās ar paranormālu būtni, ko vietējie sauc par “Māti!” Momenti, kad tā paradās, kļūst saspringti un nervus kutinoši. Sadzirdot tās kliedzienu ir ieteicams skriet un ātri! Bieži šīs pakaļdzīšanās ir papildinātas ar nelielu uzdevumu. Piemēram, spēlē būs moments , kad skrienot prom no “Mātes” koridors sāk paplašināties un liksies, kā tas kļūst bezgalīgs, bet pēkšņi sānos paradās durvis…  daudz durvju… un galvenā varoņa uzdevums ir atrast īstās, kamēr briesmas to nav sasniegušās. Spēle cenšas imitēt kinematogrāfisko sajūtu, ko bieži var manīt šausmu filmās un lieliski tiek ar to galā. 

Protams, tumsa un briesmoņi nav vienīgais, kas tur spēlētāju pie spriedzes. Spēle dos iespēju izmēģināt sevi tiesneša lomā. Dormonta ir ļoti tumša vieta, kas glabā sevī vēl tumšākus noslēpumus un katra jauna vieta ir daļa no nozieguma, kas ietekmējusi pilsētas likteni. Meklējot atbildes, agrāk vai vēlāk, spēlētājs nonāk telpa ar cilvēku, kurš ir daļa no ļoti smaga nozieguma. Jūsu uzdevums ir atrast pieradījumus par šī cilvēka nodarījumiem un lemt viņa likteni. 

Situācijas nav vienkāršas un neaprobežojas tikai ar sliktais vai labais izvēli. Piemēram, pirmajā reizē spēle liks mums tiesāt vietējo bērnu, kurš bieži apcēla vietējo meiteni un padarīja viņas dzīvi par murgu. Vienu dienu šī ņirgāšanās beidzās traģiski un meitene gāja bojā. Pateicoties radniecībai ar policiju vainīgie palika bez soda. Jums tiks dota pavisam vienkārša izvēle – glābt vai sodīt. Izvēle ir atkarīga tikai no jūsu morāliem uzskatiem un neviens jums neteiks, kas ir pareizā izvēle. Smagākais izvēlē ir tas, kā pie nelaimes gadījuma ir iesaistīts bērns un, vai tiešām viņš ir pelnījis tādu likteni, bet, no otras puses, ir gājusi bojā meitene, kuras vainīgie palikuši nesodīti un mātes lūgumi par taisnību tika ignorēti.

Jūsu izvēle ne tikai ietekmēs tiesājamā likteni, bet arī to, kas gaida galveno varoni spēles beigās. Jums būs iespēja iegūt vienu no trim spēles nobeigumiem jeb likteni, kas paredzēts varonim pēc notikumiem Dormontā.

Those Who Remain, priekš INDIE spēles, izskatās ļoti labi, es pat teiktu skaisti. Spēlē ir lieliski radīta drūma un atbaidošā (labā nozīmē) atmosfēra, kas liek sarauties katru reizi, kad nodziest gaismas. Pilsēta nav tikai vieta, kurā mums liek izdzīvot, bet gan “dzīvs” personāžs, kas mēģina kaut ko izstāstīt. Vienu brīdi tu staigā pa pamestu, bet patīkami noformētu māju un jau otrajā izvairies no lidojošām mēbelēm vai desmitiem roku, kas lien ārā no sienas. Bezgalīgie gaiteņi rada bezizejas ilūziju. Spēle ļoti atgādina projektu P.T., kura arī “spēlējās” ar šiem elementiem. Spēles noformējums kopumā atgādina Silent Hill spēles, kurās arī bija radīta bezcerības sajūta un vienīgais, kā no tas izkļūt bija spēlēt pēc pilsētas noteikumiem.  

Diemžēl spēles noformējumā nav viss tik gludi. Briesmoņu animācijas un personāžu noformējums atgādina, kā tomēr tā ir INDIE spēle. Personāžu dizains izskatās tehniski vājš un lēts. Tādu noformējumu mēs varējām novērot 2000. gadu sākumā. Ņemot vēra faktu, kā sastapšanās ir NPC notiek reti, tad katra reize ļoti iespiežas acīs. Tieši tas pats notiek ar briesmoņu animācijām, kuras ir ļoti nedabiskas un raustītas.

Par spēles muzikālo pavadījumu nav daudz sakāmā. Spēle skan mierīgas un biedējošas mūzikas miksējums. Tā nav tā mūzika, kura iespiežas atmiņa, bet savu darbu tā paveic labi. Savienojot to ar pareizajiem skaņas efektiem mēs iegūstam baisu un saspringtu atmosfēru.

Spēlēs laikā bieži ir dzirdams galvenā varoņa monologs. Tas ir klasisks veids, kā iepazīstināt spēlētāju ar personāža dzīves stāstu un motivāciju, tāpēc ir ļoti svarīgi šo spēles momentu izveidot pareizi. Lai cik man patiktu galvenā varoņa izveidotais tēls un raksturs, aktierspēle atstāj vēlēties labāku. Gribējās dzirdēt vairāk emociju varoņa balsī, tomēr viņš ir nonācis ļoti neparastā un dzīvības apdraudošā situācijā, bet, neatkarīgi no tā,  vienmēr saglabā vēsu un mierīgu balss toni. Es saprotu, kā varonis ir cilvēks, kas pazaudējis mazāko velmi dzīvot, tomēr reti, kurš varētu būt tik neemocionāls, kad apkārt notiek tādas lietas.

Kad esam beiguši runāt par spēles stāstu un noformējumu, laiks parunāt par spēles tehnisko pusi. Sliktas animācijas un lētu personāžu dizainu INDIE spēlei ir viegli piedot, bet problēmas, kas veic pamatfunkcijas ir nepiedodamas. Pirmais, kas iekrita acīs bija ilgie ielādes ekrāni, kas priekš tik mazas spēles liekas neloģiski. Ņemot vēra, kā šausmu spēlēs miršanas elements neatņemama sastāvdaļa, tad tur jums būs jāpavada ļoti daudz laika. Iemesls tādam fenomenam nav zināms, bet tas noteikti ir kaitinoši, kad mazas spēles ielādes ekrāns aizņem tikpat ilgi, kā liela AAA spēle, kas izgāja uz PS4 norieta.

Otrā problēma ir kritiskāka. Pirms turpinu problēmas aprakstu, es gribētu uzdot jautājumu izstrādātājiem – “Kura bija šī ģeniālā doma ielikt visus gaismas slēdžus istabās nevis ārpus tām?” Spēles galvenais uzdevums ir izvairīties no tumsas, bet slēdži atrodas tieši tur! Protams, slēdži nav tālu un atrodas pie pašām durvīm, bet ir divas lietas, kas var šo vienkāršo darbību pārvērst murgā. Pirmā ir saistīta ar personāža vadību, ko rada paaugstinātā jūtība pie pogu nospiešanas. Domāju saprotat, kas notiks ar personāžu, ja nospiedīsiet pogu “uz priekšu” mazliet stiprāk nekā vajadzētu. Otrais iemesls ir vēl drūmāks, jo spēlē, lai aktivizētu vajadzīgo priekšmetu ir nepieciešams trāpīt precīzi noteiktajā pikselī. Ne centimetru augstāk, ne centimetru zemāk. Tagad iztēlojaties situāciju, kā esat jau pie izmeklējuma beigām un jums ir atlikusi pēdējā istaba, kurā noteikti glabājas pēdējais pavediens. Jums ir nepieciešams ieslēgt gaismu un to jādara ar īpašu precizitāti, jo katrs lieks solis var maksāt galvenā varoņa dzīvību. Ņemot vēra, kā tā ir šausmu spēle, tad jūs jau tā esat saspringti. Kā šī situācija lielai daļai beigsies? Papildus tam, ko neminēju iepriekš, spēle ir ļoti dīvaini izveidota Checkpoint sistēma un tā noteikti jūs atmetīs vietā, kurā būs jāatkārto to, ko veicāt pēdējās 5-10 minūtes atpakaļ. Savienojiet to vēl ar ilgajiem ielādes ekrāniem un iegūsiet rezultātu, kurā daudziem spēle ir beigusies, jo pacietības mērs ir plīsis. Skumjākais tajā visā ir tas, kā šo problēmu dēļ spēlētājs palaidīs garām iespēju iepazīties ar tiešām interesantu stāstu. Protams, pie tā visa var pierast un iemanīties darīt visu bez kļūdām, bet nedrīkst aizmirst faktu, kā tā ir tikai INDIE spēle, kurai tā ir smagi piesaistīt sev uzmanību uz AAA spēļu fona.

Those Who Remain ir interesants projekts un ideja ar ikdienišķu lietu pārvēršanu par izdzīvošanas elementu ir neparasta un, es pat teiktu, aizraujoša. Edvards ir interesants un noslēpumains personāžs. Momenti, kad jātiesā vietējie iedzīvotāji ir saspringti un rada sajūtu, kā spēle lauž “ceturto sienu” un šo lēmumu uztic nevis spēles varonim, bet gan pašam spēlētājam pārbaudot viņa morālās vērtības. Diemžēl spēles tehniskas problēmas ir grūti ignorēt un daudziem tas varētu būt galvenais iemesls, lai spēli pamestu. Spēles vērtējums runā pats par sevi. Tas ir vidējs projekts, kuram bija potenciāls kļūt par lielisku piemēru savā žanrā. Vai es kādam ieteiktu šo spēli? Jā, bet ar lielu izsaukuma zīmi! Stāsts noteikti ir uzmanības vērts, bet iegadāties spēli iesaku tikai ar lielu atlaidi un būt gataviem neērtībām.